#2

  • FRANK WERNER [arhitekts un pilsētplānotājs]

    Franks Verners ir arhitekts un pilsētu dizainers, kurš katru dienu vēlas uzlabot apbūves vidi, radot skaistas, iekļaujošas un dzīvojamas vietas. Vairāk nekā 20 gadus viņš ir strādājis arhitektu birojā „KCAP“dažādos jauktas apbūves projektos. Pēdējo 10 gadu laikā viņš ir specializējies inovāciju teritoriju projektēšanā. Viņš bija atbildīgs par dažādu ģenerālplānu izstrādi pilsētas un ārpilsētas tipa universitāšu akadēmiskajiem centriem un zinātniskajiem parkiem, kā arī par rūpniecības inovāciju centriem. Šo projektu klienti ir universitātes, privātas pētniecības iestādes, valdības un daudznacionāli uzņēmumi.
    Kopš 2001. gada Franks Verners ir vieslektors dažādās izglītības iestādēs Nīderlandē, tostarp Amsterdamas Arhitektūras akadēmijā un Avansas Lietišķo zinātņu universitātē Tilburgā. Viņš ir pieaicināts kritiķis Roterdamas Arhitektūras akadēmijā un Delftas Tehniskajā universitātē.

    PILSĒTAS DIZAINS ZINĀŠANU SABIEDRĪBAI

    Mūsdienās „universitātes pilsētiņas“ fenomens ir daudzu politikas veidotāju, izglītības iestāžu un uzņēmumu uzmanības centrā. Eiropā daudzas universitātes pārdomā savu stāvokli sabiedrībā un veic plaša mēroga reorganizāciju un esošās infrastruktūras paplašināšanu. Pēckara koncepts par universitāšu pilsētiņām kā izolētām zinātnes kopienām tiek būtiski pārskatīts. Kā arhitektūra un pilsētvides dizains var uzlabot un veicināt sociālo, kultūras un ekonomisko apmaiņu universitātēs, citās zināšanu kopās un to apkaimē?


     

    FRANK WERNER [architect & urban designer]

    Frank Werner is an architect and urban designer who aims to improve the built environment every day, by creating beautiful, inclusive and liveable places. For more than 20 years he has been working at KCAP on various mixed urban developments. Over the past 10 years he has specialized in the design of innovation areas. He was responsible for the design of different master plans for inner and outer city university campuses and science parks, and on industrial innovation areas. The clients for these projects are universities, (private) research institutions, governments and multinational corporations. Since 2001 he has been a guest teacher at different educational institutions in the Netherlands, including the Amsterdam Academy of Architecture and the Avans University of Applied Sciences in Tilburg. He is a visiting critic at the Rotterdam Academy of Architecture and at the TU Delft.

    URBAN DESIGN FOR THE KNOWLEDGE SOCIETY

    Today, the “campus” phenomenon is in the spotlights of many policy makers, educational institutions and businesses. In Europe, many universities are reconsidering their position in society and are undertaking large-scale reorganizations and expansions of their built-up structures. The post-war university campus as an isolated science community is subject to a fundamental revision. How can architecture and urban design contribute to -and stimulate- social, cultural and economical exchange in and around universities and other knowledge clusters?

     

     

    ORGANIZĒ:

    SADARBĪBĀ AR:

               

    GALVENAIS ATBALSTĪTĀJS:

    ATBALSTĪTĀJI:

                           
  • ILZE PAKLONE [arhitekte]

    Ieguvusi arhitektūras zinātņu doktora grādu Rīgas Tehniskajā universitātē, Ilze ar Japānas valdības stipendiju programmas "Monbukagakusho" atbalstu studējusi Tokijas universitātes doktorantūras programmā un piedalījusies pētniecības darbā Keio universitātē Tokijā.

    Sadarbojoties ar arhitektu Rafaelu A.Balboa, veidojusi publikācijas žurnālam "DOMUS", bijusi viesredaktore arhitektūras žurnāla "a+u" decembra speciālizlaidumam "Feature: Latvia – Architecture Unfolding".

    PĀRDAUGAVAS ZINĀŠANU TERITORIJA: IZGLĪTĪBAS RESURSU ATTĪSTĪBAS MODEĻI

    Augstskolu funkcijas vairs neaprobežojas tikai ar zināšanu radīšanu, izpēti un pedagoģisko procesu, tās ir kļuvušas par zināšanu tīkla struktūras daļu, kurā sazarojas pētniecība, izglītība, uzņēmējdarbība, reģionālā attīstība, sadarbība un inovācijas. Lai gūtu konkurētspējīgus panākumus starptautiskajos augstskolu reitingos, Latvijā diskusija par nepieciešamajām izglītības reformām ietver arī ideju par nepieciešamību konsolidēt lielākās augstskolas – LU, RTU un RSU. Šādām politiskajām reformām ir teritoriālas sekas, kas ietekmē ne tikai pašu augstskolu novietnes pilsētā, bet arī apkārtesošās teritorijas, to fizisko un sociālo infrastruktūru. Teritoriāli šīs reformas nozīmē mijiedarbību ar esošo pilsētu, piesaistot un atverot augstskolu un tās teritoriju sabiedrībai un pilsētai.

    Dažādas pieejas sinerģijai starp augstskolu un pilsētu ir rezultējušās dažādos saikņu modeļos starp izglītības institūcijām un pilsētvidi – dažas augstskolas sevi integrē esošajā pilsētā, dažas savukārt rada universitātes novietni kā urbānas vides prototipu.


     

    ILZE PAKLONE [architect]

    Ilze Paklone has obtained her Doctor of Architecture degree at the Riga Technical University, with the support of the Japanese Government scholarship program “Monbukagakusho”, has studied in a doctoral program at Tokyo University and has participated in research work at Keio University in Tokyo. In cooperation with architect Rafael A. Balboa, she has created publications for magazine “DOMUS” and has been the guest editor of architecture magazine “a+u” December special edition “Feature: Latvia – Architecture Unfolding".

    THE KNOWLEDGE TERRITORY OF PARDAUGAVA: MODELS OF DEVELOPING THE KNOWLEDGE RESOURCES

    University functions are no longer limited to the creation of knowledge, research and pedagogical processes. They have become part of the knowledge network, where research, education, entrepreneurship, regional development, cooperation and innovations branch off. To achieve competitive results in the international rankings of universities, the discussion in Latvia about the necessary education reforms also includes the idea regarding the need to consolidate main universities – the University of Latvia, Riga Technical University and Riga Stradins University. Such political reforms have territorial consequences, which affect not only the layout of universities themselves in the city, but also the surrounding territories, their physical and social infrastructure. From the point of territory these reforms mean interaction with the existing city, involving and opening a university and its grounds for public. Synergy between university & city have resulted in various models linking education and the urban environment - some universities integrate into the city, some, however create a university location as a prototype of an urban environment.

     

     

    ORGANIZĒ:

    SADARBĪBĀ AR:

               

    GALVENAIS ATBALSTĪTĀJS:

    ATBALSTĪTĀJI:

                           
  • NIKLĀVS PAEGLE [arhitekts]

    Arhitekts Niklāvs Paegle ir dzimis Rīgā, ieguvis Londonas Arhitektūras Asociācijas Skolas diplomu. Kā pētnieks, praktiķis un pasniedzējs pēdējo 12 gadu laikā darbojies Glāzgovā, Vīnē, Londonā un Rīgā. Viņa darbi ir izstādīti Venēcijā un Tokijā, kā arī nominēti Britu Karaliskā arhitektu institūta (RIBA) prezidenta sudraba medaļai. Strādājis „Foreign Office Architects” un „ACME” Londonā, pasniedzis kopā ar Kristīnu Diasu Moreno un Efrēnu Garsiju Grindu (Cristina Díaz Moreno,Efrén García Grinda) Vīnes Mākslas akadēmijā. Kopā ar starptautisku projekta komandu viņš ir līdzautors un kurators Baltijas paviljonam, pārstāvot Latviju, Igauniju un Lietuvu 15. starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālēBūdams „Wolfgang Tschapeller ZT GmbH” direktors, Niklāvs vada Kornela Universitātes Mākslas bibliotēkas projektu ASV, Ņujorkas štatā.

    NĀKOTNES UNIVERSITĀTES, PAGĀTNES PILSĒTAS

    Pateicoties diviem projektiem no abām Atlantijas okeāna pusēm — Vīnes Lietišķās mākslas universitāte un Kornela universitātes mākslas bibliotēka — šī lekcija būs mēģinājums no jauna iedomāties brīvu vietu zināšanu radīšanai. Kā varētu izskatīties nākotnes universitātes? Un kādas varētu būt nākotnes bibliotēkas? Universitāšu pilsētiņu pārveidošana Vīnes centrālajā daļā paredz izveidot modernu, augsta blīvuma akadēmisko centru starp divām aizsargājamām vēsturiskām ēkām. Savukārt 120 000 Kornela universitātes mākslas bibliotēkas sējumu no pārbūvētās vairāk nekā gadsimtu vecās Randas zāles tiks kompakti noglabāti viena mezanīna stāva plauktos.

    Abos projektos tiek izmantoti iztēles telpiskie scenāriji — kā iespējams mainīt pilsētas vēsturiskās struktūras, lai radītu jaunas mācību telpas? Kā iespējams izmantot arhitektūras rīkus, lai informāciju pārvērstu zināšanās?


     

    NIKLĀVS PAEGLE [architect]

    Niklavs Paegle holds a diploma from the Architectural Association School of Architecture in London. As a scholar, practitioner and educator for the past 12 years, Niklavs has been operating between Glasgow, Vienna, London and Riga. His work has been exhibited in Venice and Tokyo, as well as nominated for the RIBA Presidents Silver medal. He has working with Foreign Office Architects and ACME in London, teaching together with Cristina Díaz Moreno & Efrén García Grinda at the Vienna Academy of Fine Arts. He is author and co-curator of the Baltic Pavilion, representing Estonia, Latvia and Lithuania at the 15th International Architecture Exhibition La Biennale i Venezia 2016, for the first time in one joint exhibition. As a Director at Wolfgang Tschapeller ZT GmbH, Niklavs is currently leading the project for the Fine Arts Library at Cornell University, NY, USA.

    UNIVERSITIES OF THE FUTURE, CITIES OF THE PAST

    By exposing to two projects from two sides of the Atlantic — the University of Applied Arts of Vienna and the Cornell University Fine Arts Library, this lecture will be an attempt to re-imagine spaces for production of knowledge: What might the universities of the future look like? And furthermore, what might the libraries of the future look like? The transformation of the university campus in central Vienna is a project for a state-of- the-art, high-density academic centre amidst two protected historical buildings. At the same time, the 120,000-volume Cornell University Fine Arts Library collection will be suspended in mezzanine shelving stacks from the new superstructure of the more than century-old Rand Hall. Both projects unravel imaginative spatial scenarios — how can historical structures of the city be challenged to establish new spaces for learning? How can architectural tools be employed to turn information into knowledge?

     

     

    ORGANIZĒ:

    SADARBĪBĀ AR:

               

    GALVENAIS ATBALSTĪTĀJS:

    ATBALSTĪTĀJI:

                           
  • Vija Caune ir Latvijas Arhitektu savienības biedre, cēsniece.
    Specialitāti ieguvusi, beidzot Rīgas politehniskā institūta celtniecības fakultātes arhitektūras nodaļu (1962.), pilsētbūvniecības novirzienā kvalifikāciju papildinājusi Maskavas arhitektūras institūtā (1973., 1981.).

    Profesionālo darbību sākusi projektu - tāmju grupā kā arhitekte, grupas vadītāja un projekta galvenā inženiere projektēšanas institūta "Latkolhozprojekt" Alūksnes nodaļā (1962.-1966.).
    Bijusi Cēsu rajona arhitekte (1966.-1982.).
    No 1983. g. Vija  strādājusi Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības un arhitektūras laboratorijas lauku apdzīvoto vietu sektorā, 1988.-2002. pilsētbūvnieciskās reģenerācijas sektorā kā I kategorijas arhitekte un vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

    Vija piedalījusies Vecrīgas reģenerācijas gaitas un rezultātu apsekojumos, analīzes un vērtējumu sagatavošanā Rīgas KPI vajadzībām, gatavojusi priekšlasījumus semināriem un konferencēm (Ukrainā, Krievijā). Piedalījusies Rātslaukuma apkārtnes izbūves un krastmalas transporta kustības variantu izstrādē, Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas koncepcijas un atjaunošanas projekta izstrādē, bijusi autore neskaitāmām publikācijām, tostarp, Vecrīgas izbūves procesa pieredzi apkopojoša krājuma - VRP vadītāja arhitekta E.Pučiņa grāmatas Vecrīgas atdzimšanamateriālu sagatavošanā.

    Vija strādājusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kultūrvēsturiskās vides daļā kā vecākā speciāliste -teritoriju plānotāja (2002.-2008.), piedalījusies ZA un LVU vēstures institūta arheoloģiskās izpētes darbos Araišu ezerpilī (1982.-1983.) un Cēsīs: viduslaiku pilī, pilskalnā, Pils parkā, vecpilsētas teritorijā (2009.-2012.).
    Kā Araišu ezerpils fonda valdes locekle veikusi Araišu ezerpils rekonstrukcijas renovācijas uzraudzību (2014.).

    VECRĪGAS REĢENERĀCIJAS PROJEKTS ‘83
    (projekta tapšanas vēsture un šī projekta loma Vecrīgas attīstībā)

    Vecrīgas reģenerācijas projekts ir pilsētplānošanas dokuments, izstrādāts līdztekus un saistībā ar Rīgas centra rekonstrukcijas detālplānojumu pag. gs. 70.- 80. gados. Vecrīgas reģenerācijas projekta tapšanu izraisīja pamatos izmainīta pieeja vēsturiskā kodola veidošanai.

    Pag. gs. 30 gados Vecrīgas izbūve tika orientēta rekonstrukcijas virzienā, nomainot apbūvi un pārveidojot plānojumu. Plašākas rekonstrukcijas iespējas pavēra Otrā pasaules kara postījumi, ideoloģisku maldu dēļ nojauca Rātsnama un Melngalvju nama drupas. Vecrīgas centrā vēl 60.g. turpinājās 1954.g. izbūves projektā iezīmēto ēku celtniecība ap prāvu laukumu, Kaļķu un Kungu ielas paplašināšana transporta ceļiem.

    Krasās izmaiņas vēsturiskā mantojuma izskatā satrauca gan pilsētbūvniekus, gan sabiedrību. Lai izbeigtu Rīgas vēsturiskā kodola rekonstrukciju un mainītu pieeju tā veidošanai, bija vajadzīgs jauns pilsētas attīstības ģenerālplāns.

    Vecrīgas pasludināšana par Valsts aizsargājamu zonu 1967. g. bija priekšnoteikums Vecrīgas saglabāšanai, izpētei un jaunai attīstības ievirzei.

    1980.g. izstrādātā un 1983.g. apstiprinātā Vecrīgas izbūves projekta pamatā likta pilnīgi pretēja vēsturiskā ansambļa pilnveidošanas koncepcijas, kas rosināja nosaukt to par reģenerācijas projektu. Tas nosprauda plašu Vecrīgas vēsturiskās apbūves saglabāšanas un pilnveidošanas, kā arī ansambļa telpiskas vienotības nostiprināšanas programmu.

    Reģenerācijas projektu izstrādājusi Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības laboratorija 1976.-1983. gadā. Autoru kolektīvā bija arhitekts E. Pučiņš (vad.), A. Holcmanis, E. Burkovskis. Darbā piedalījās arī arhitekti V. Tarasova, V. Rinkeviča, E. Helfričs, M. Krasņikova, tehniķis arhitekts H. Gailis.

    Darbu ievadīja pirmsprojekta koncepcijas, projekta programmas un tā izstrādāšanas metodikas sastādīšana, kur tika raksturota Vecrīgas kultūrvēsturiskās un pilsētbūvnieciskā nozīme, attīstības pretrunas un problēmas.

    Iepriekš bija veikti plaši Vecrīgas apbūves apsekošanas un izpētes darbi: ēku arhitektoniskais novērtējums, kvartālu izbūves vēstures izpēte, ēku un teritorijas tehniskā apsekošana un novērtējums, vispusīga un sistemātiska, līdz tam nebijusi, Vecrīgas kompleksa pilsētbūvnieciska analīze.

    Vecrīgas specifika (kultūrvēsturiskā vērtība, apbūves blīvums, funkciju intensitāte) noteica lielāku detalizācijas pakāpi, tāpat zīmējumu un maketa mērogu (1:1000, 1:500, 1:250), savukārt projekta kategorija limitēja tā pamatuzdevumus:

    • pilsētas vēsturiskā kodola plānojuma struktūras un pilsēttelpas pilnveidošana;
    • atsevišķu būvkompleksu un visas Vecrīgas kopskata harmonizācija;
    • funkciju saskaņošana ar pilsētbūvniecības pieminekļa aizsardzības noteikumiem.

    Vecrīgas reģenerācijas projekta pamatrisinājumu aptvertās tēmas:

    • Vecrīga Lielrīgas centrā;
    • Vecrīgas ansambļa pilnveidošana;
    • Vecpilsētas atdzīvināšana (revitalizācija);
    • Vecrīga – gājēju zona.

    Vecrīgas reģenerācijas projekts un tā pamattēzes bija apstiprinātas ar republikas valdības lēmumu 1983.g. 30. jūnijā. Tā realizācijas termiņš bija 25 – 30 gadi, bez tam projektā iekļauti arī priekšlikumi tālākai nākotnei.

    Līdz 1991.g. Vecrīgas reģenerācijas projektam bija valsts nozīmes pilsētplānojuma dokumenta juridiskais spēks. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas projekts zaudēja tiesiska dokumenta nozīmi. Nekustamo īpašumu denacionalizācija, privatizācija, citāda veida īpašumtiesību transformācija lielā mērā devalvēja projekta ierosinātos teritorijas un apbūves izmantošanas priekšlikumus. Tomēr reģenerācijas projektā sniegtie Vecrīgas plānojuma telpiskās veidošanas un funkciju reglamentācijas pamatprincipi tika iekļauti 1993.g. apstiprinātos Vecrīgas būvnoteikumos un respektēti Rīgas attīstības plānā 1995.-2005.g.

    Pilsētbūvniecības piemineklis, par kādu Vecrīga pasludināta 1983. gadā nav pielīdzināmas dažādu interesantu namu vai pat arhitektūras pieminekļu summai, tā nav dažādu vairāk vai mazāk interesantu ēku kolekcija, bet plānojuma telpiska struktūra. Prioritāte tā vērtību skalā pieder ansambļa kvalitātēm, kuras Vecrīga iemantojusi savā evolūcijā galvenokārt līdz 19. gs. vidum.
    Reģenerācijas ģenerālais uzdevums – pilsētas zaudētā vai deformētā plānojuma un telpiskās struktūras atjaunošana, lai pilsēta atgūtu ansambļa kvalitātes.

    Pilsētbūvniecības pieminekļa statuss un reģenerācijas ceļa izvēle šķīra divus laikmetus Vecrīgas kultūras mantojuma sargāšanā.
    Pirms tam aizsardzībai lielākā vai mazākā mērā bija pakļauti atsevišķi objekti – arhitektūras pieminekļi, ko varētu salīdzināt ar kolekcijas vai retumu krājumu saglabāšanu. Turpmāk vajadzēja sargāt un aprūpēt ne tikai kolekcijas komponentus, bet visa Vecrīgas būvkompleksa telpisko integritāti, saskaņu un kopskatu.

    Vecrīgas reģenerācijas projekts bija zinātniski pamatots un detalizēts Vecrīgas atdzimšanas plāns. Reģenerācijas projekta ierosinājumi par Vecrīgas ansambļa saglabāšanu un pilnveidošanu nav zaudējuši orientieru un kritēriju nozīmi arī tagad.