#1

  • WILLEM VAN WINDEN [pilsētu ekonomists]

    Vilems van Vindens (Willem van Winden) ir pilsētas attīstības ekonomists, kurš specializējas pilsētu inovācijā un politikā. Doktora grādu viņš ieguva Tinbergena institūtā, Erasma Universitātē Roterdamā. Kopš 2008. gada viņš Amsterdamas Lietišķo zinātņu universitātē (ALZU) pasniedz Pilsētvides ekonomiku un stratēģiju. Grāmatās un starptautiski recenzētos zinātniskos žurnālos viņš ir plaši aprakstījis pilsētvides attīstību un citas ar to saistītas tēmas. ALZU viņš vada pētnieku grupu (doktoranti un pētnieki), kas koncentrējas uz plašu tēmu loku, ieskaitot pilsētvides ekonomikas vadību, pilsētu tehnoloģijas un progresīvās pilsētas, universitātes attīstību, ražošanu pilsētā. Turklāt Vilems van Vindens darbojas kā padomnieks vairākās pilsētās un organizācijās.

    PILSĒTAS ZINĀŠANU EKONOMIKĀ: CĪŅA AR JAUNU DALĪJUMU

    Mēs dzīvojam modernā pasaulē, kur, pamatoti vai nepamatoti, lielāks tiek uzskatīts par labāku, un dažas galvaspilsētas, piemēram, Londona, Berlīne vai Amsterdama, un lielas pilsētas, kā Minhene, Hamburga, Milāna un Barselona, ir kļuvušas par starptautisku talantu un ieguldījumu magnētiem. Globalizētā pasaulē, kur investīciju, studentu, kvalificētu, zinošu darbinieku un tūristu kustība aizvien pieaug, vislielākās ieguvējas ir lielās pilsētas. Zināšanu ekonomikā veiksmīgi darbojas arī mazākas, specializētu zināšanu pilsētas (īpaši tās, kurās ir vadošās universitātes). Tādējādi zināšanu sabiedrība nav telpiski neitrāla. Tai ir raksturīga pilsētu ģeogrāfija, ko raksturo selektīvās rekonstrukcijas process, kurā dažas pilsētas saskaras ar ievērojamu izaugsmes dinamiku, turpretī citām joprojām ir grūtības izaugsmē. Bet arī pilsētās rodas jaunas plaisas. Kvalificētu darbinieku atalgojums palielinās, savukārt mazāk izglītoto — samazinās. Pilsētām draud risks sadalīties paralēlās sabiedrībās, graujot sabiedrības dzīvi.

    Šajā lekcijā Vilems van Vindens detalizētāk stāstīs par galvenajām tendencēm un attīstību Eiropas pilsētvides zināšanu ekonomikā, kā arī to ietekmi uz dažāda veida pilsētām. Lekcijā arī tiks apspriesti politikas risinājumi un ietekme, izmantojot dažādu Eiropas pilsētu piemērus.


     

    WILLEM VAN WINDEN [urban economist]

    Van Winden specializes in urban innovation & policy, works as professor of Urban Knowledge Economy & Strategy at Amsterdam University of Applied Sciences. He leads a research team focusing on: Governance of the urban economy; Urban Technology & Smart Cities; Campus development, etc. He consults Urbact, EUniverCities, International Architecture Biennale 2016 (Rotterdam), Bilbao, HafenCity (Hamburg), Amsterdam Smart City, and Creating Urban Tech (Berlin).

    CITIES IN THE KNOWLEDGE ECONOMY: FIGHTING NEW DIVIDES

    There is no denying it: we live in an urban world where capitals like London, Berlin or Amsterdam have become magnets for international talent and investment. These cities appeal to firms because of the power of agglomeration economies: big cities offer greater opportunity, higher productivity and wages. They offer wider culture, leisure and consumption possibilities so are more attractive to talent. In short, big cities are the clear winners in a globalised world where investment, students, skilled knowledge workers and tourists are increasingly mobile. Some of the smaller cities with leading universities are doing well in the knowledge economy. Thus, the knowledge society is not spatially neutral. It has a distinct urban geography, characterized by a process of selective re-urbanisation in which some cities are witnessing a remarkable growth dynamic, while others are still struggling. Cities compete with each other for knowledge resources such as R&D investments, high tech firms, and highly skilled people. Key urban attraction factors are high quality jobs, mixed urban environments, urban amenities, and international accessibility. To a major extent, the Matthew effect applies: success breeds success, because there are economies of scale and knowledge spill-overs. In the academic world, this effect applies as well. Top-ranking universities attract the best minds from around the world, and benefit strongly from the massive internationalisation of higher education. R&D-intensive companies prefer to work closely with top universities as well. As a result, the gap between the best and the rest grows.

    In this lecture, I will elaborate on trends and development in Europe's urban knowledge economy, and its impact on different types of cities. Also, I will discuss policy responses and policy implications, with examples from various European cities.

     

     

    ORGANIZĒ:

    SADARBĪBĀ AR:

               

    GALVENAIS ATBALSTĪTĀJS:

    ATBALSTĪTĀJI:

                           
  • Artūrs Lapiņš ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs (koš 2003. gada), Restaurācijas kopas dibinātājs un vadītājs (kopš 2007. gada), Latvijas Amatniecības kameras Būvmākslas mantojuma restaurators - meistars.

    Radošās darbības laikā kopš 1994. gada pētījis, izstrādājis projektus, kā arī uzraudzījis dažāda apjoma vēsturisku ēku rekonstrukcijas un restaurācijas. Kā nozīmīgākos objekus var minēt daudzdzīvokļu īres namu rekonstrukcijas: Kr.Barona ielā 13/15 (ar arh. M.Mihailovu), Vīlandes ielā 16; biroju ēku rekonstrukcijas: Blaumaņa ielā 22, Tērbatas ielā 38 (kopā ar arh. I.Markusi), Vairogu ielā 4; viesnīcu rekonstrukcijas: Peldu ielā 23, Jaunielā 25/29 (interjers: birojs Virtu); muzeju ēku rekonstrukcijas: Ungurmuižas kungu māja (kopā ar arh. I.Dirveiku), Cēsu Jaunās pils rekonstrukcija un apmeklētāju centra jaunbūve (kopā ar arh. I.Markusi); sabiedrisko ēku rekonstrukcijas: Mazās Ģildes ēka un priekšdārzs, Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornis (kopā ar G.Jansonu); Rīgas pils priekšpils rekonstrukcija - restaurācija, Rīgas Doma fasāžu un jumtu atjaunošana, Cēsu, Aizkraukles, Ludzas, Valmieras, Rēzeknes pilsdrupu konservācijas risinājumi u.c. Līdztekus projektēšanas darbībai, papildinājis zināšanas konservācijas kursos Vestdīnas koledžā, kultūras mantojuma dokumentācijas vasaras programmā Amerikas Savienotajās valstīs Morgantaunā, Eiropas universitātē Budapeštā; piedalījies ar priekšlasījumiem vairākās arhitektūras vēstures jautājumiem veltītās konferencēs: būvniecības vēstures kongresā Kotbusā (Vācija), Tiručirapalli (Indija), Limasolā (Kipra), Kapri (Itālija), konferencēs un semināros Rīgā u.c. Savos darbos cenšas vēsturiskā mantojuma radītos izaicinājumus uztvert kā nebeidzamu iedvesmas avotu un izbaudīt kā labas arhitektūras un amatniecības skolas paraugu.

    www.AIGsia.lv, www.ArtursLapins.lv

    VECRĪGAS ARHITEKTŪRA VĒSTURISKAJOS MATERIĀLOS

    Jebkura objekta atjaunošana sākas ar tā izpratni. Vēsturiska objekta gadījumā lielāko daļu no tā sauktajiem projekta sagatavošanas darbiem jeb Pirmsprojekta izpētes darbiem aizņem vēsturiskās situācijas un objekta rašanās priekšnoteikumu apzināšana, arhīva un iepriekšējo projektu izpēte, sistematizācija, ikonogrāfiskā un salīdzinošā analīze u.c. Ziņojumā apkopota informācija par Vecrīgas vēsturiskajiem grafiskajiem materiāliem, kā arī ieskicētas tos izmantošanas iespējas, izmantojot mūsdienu digitālās tehnoloģijas.

    1983. gadā Vecrīgas reģenerācijas projekta teorētisko pamatojumu veidoja galvenokārt arhitekta Andreja Holcmaņa zināšanas par Vecrīgas arhitektūras vēsturi, kas, līdz ar atziņām par ansambļa tālāko attīstību, nedaudz vēlāk nopublicētas divās grāmatās (1), (2). Tomēr Vecrīgas atjaunošanas vēsturiskā bāze sāka veidoties jau agrāk, kad 1967. gadā Vecrīga tika pasludināta par Valsts nozīmes aizsardzības zonu. Divu gadu laikā, t.i. līdz 1969. g., daļēji uz iepriekšējo pētījumu pamata, veikta Vecrīgas kvartālu inventarizācija, sagatavojot t.s. kvartālu anketas. Tajās katram kvartālam pievienota Roberta Malvesa, Gunta Īvāna, Rūdolfa Šīranta, kā arī Ritas Zandbergas sagatavotā vēsturiskās izpētes daļa, kurā kvartālu apbūves kontekstā analizēti vēsturiskie grafiskie materiāli (3). Anketu novērtējumi līdz ar materiālu apkopojumiem savu aktualitāti vēsturisko ēku izpētē nav zaudējuši arī šodien.

    Reģenerācijas projektā un arī konferences programmā akcentēta Vecrīgas kā viduslaiku ansambļa raksturs. Tomēr Vecrīga pašreizējo telpisko struktūru ieguvusi ilgstošākā periodā un ietver arī 16. gs. veidojušos t.s. starp-vaļņu teritoriju. Arī lielākajam vairumam šobrīd apskatāmo objektu un ēku apjomi, fasādes, kā arī iekštelpu apdare veidojusies galvenokārt 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā; 19.gs. vidū izstrādātie būvnoteikumi, ar nelielām izmaiņām bija spēkā līdz pat 1944. gadam. Uz šo laika periodu attiecināmi arī senākie sistemātiskie grafiskiem materiāli, kuri sniedz priekšstatu ne tiekai par Vecrīgas plānojumu, bet arī par atsevišķu ēku izskatu. Tādēļ arī no Vecrīgas attīstības perspektīvas viedokļa daudz lielāka nozīme par viduslaiku avotiem ir tieši šiem, ar jaunāko laiku vēsturi saistītiem grafiskajiem materiāliem.

    Mūsdienu digitālās tehnoloģijas ir efektīvs instruments it īpaši grafisko vēsturisko materiālu analīzei. Veicot arhīva attēlu digitalizāciju un secīgu to birkošanu (tagging), iespējama liela apjoma grafisko materiālu pārskatīšana, atlase un salīdzināšana pēc visdažādākajiem, konkrētam pētnieciskajam mērķim pielāgotiem kritērijiem (4), (5). Vēsturisko karšu un aerofotogrāfiju savietošana ar mūsdienu ģeodēzisko uzmērījumu datiem ļauj veikt to hronoloģisku salīdzināšanu. Ēku fasāžu un iekštelpu attēlu telpiskā savietošana ar mūsdienu fotogrāfijām veicina izpratni par objekta attīstību. Šo un citu digitālās metožu izmantošana vēsturisko materiālu analīzē ir precīzs un neatsverams instruments plānotāju un arhitektu rokās.

     

    Atsauces

    1. Holcmanis A. Vecrīga - pilsētbūvniecisks ansamblis. Rīga: Zinātne, 1992.
    2. Holcmanis A. Vecrīga - pilsētbūvniecības piemineklis. Rīga: Zinātne, 2007.
    3. Pētījumu materiāli par kvartāliem Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nodaļas arhīvā.
    4. Lapins A. Image Based Recording System for the Documentation of Built Heritage // EuroMed2010. Digital Heritage. 3rd International Conference dedicated on Digital Heritage. 8th—13th of November, Limassol, Cyprus. Short papers. Edited by M. Ioannides, D. Fellner, A. Georgopoulos, D. Hadjimitsis. — Archaeolingua, 2010. — pp. 246.—260.
    5. Strupule Vija Dekoratīvie gleznojumi Rīgas interjeros. Interneta resurs http://rigasinterjeri.aigsia.lv/ (pēdējo reizi aplūkots 2015-10-07).

    Publikācijas un literatūra

    • Caune Andris Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem: pilsēta un pilsētnieki 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs. Rīga: Zinātne 1994.
    • Štamgute Inta "Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs". Rīga: Puse, 2000.

    Avoti, kuros neilgā laika periodā dokumentēta visa Vecrīga:

    • 1823.-1824.g. Rīgas Inženieru komandas izstrādātie fasāžu notinumos fiksēts stāvoklis uz uzmērīšanas brīdi, nelielos, tomēr iespējami detalizētos kolorētajos zīmējumos,
    • 1858. gadā inženiera Katarovska vadībā (planšetes Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā).
    • 1938. gada Vecrīgas aerofotogrāfijas.

    Krātuves:

    • Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs,
    • Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nodaļa,
    • Rīgas Būvvaldes arhīvs (Latvijas VVA 2761.fonda 3.apraksts), kurā apkopoti ēku pārbūves projekti orientējoši sākot ar 19. gs. 2. pusi,
    • Baltijas centrālā bibliotēka.

     

  • DAUNIS AUERS [profesors un pētnieks]

    Daunis Auers ir Domnīcas Certus pētnieciskais direktors, Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors un LU Sociālo un politisko pētījumu institūta (SPPI) vadošais pētnieks. D. Auers ir studējis Londonas Ekonomikas Augstskolā (LSE) un Londonas Universitātes Koledžā (UCL) Apvienotajā Karalistē. 2005.- 2006.gadā bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas Universitātē Berklijā un 2014. gadā – Baltijas-Amerikas Brīvības fonda pētnieks Veinas Štata universitātē (Wayne State University), Detroitā. 2015. gadā „Palgrave MacMillan” izdevniecībā Londonā un Ņujorkā tika izdota D.Auera grāmata “Comparative Politics and Government of the Baltic States: Estonia, Latvia and Lithuania in the 21st Century” („Baltijas valstu politika un pārvaldība: Igaunija, Latvija un Lietuva 21. gadsimtā”).

    VAI RĪGA VAR KĻŪT PAR ZINĀŠANU PILSĒTU?

    Pirms vairāk nekā 100 gadiem, Pirmā pasaules kara priekšvakarā, Rīga bija rosīga un plaukstoša metropole. Pēc Pirmā pasaules kara Rīga bija jau pavisam cita pilsēta. Agrākais dinamiskais finanšu un inovatīvais rūpnieciskās ražošanas centrs kļuva par miegainu, administratīvu jaundibinātās Latvijas valsts galvaspilsētu. Padomju laikā Rīgas bijušais nozīmīga reģionālā centra statuss turpināja kristies. 25 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Rīga atkal iekļūst starptautiskā vidē. Tomēr mūsdienu Rīga joprojām ir tālu no reģionālā centra, kāda tā bija 1913. gadā. Pat galvenās Baltijas valstu metropoles statusu apstrīd Viļņa, kuras mērķis ir desmit gadu laikā kļūt par lielāko reģiona pilsētu pēc iedzīvotāju skaita. Rīgas izaugsmi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā noteica pieci galvenie faktori: ekonomiskā ģeogrāfija, laba pārvaldība, cilvēkkapitāls, attīstīta finanšu sistēma, atvērta un kvalitatīva dzīves vide. Šajā prezentācijā tiks aplūkota Rīgas konkurētspēja šajās galvenajās dimensijās salīdzinājumā ar Tallinu un Viļņu.


     

    DAUNIS AUERS [professor & researcher]

    Daunis Auers, PhD is co-founder and research director of Certus think-tank, Associate Professor of Comparative Politics at the University of Latvia and was a Jean Monnet Professor (2013-2016) of European integration. He has been a Fulbright Scholar at the University of California-Berkeley (2005-2006) and a Baltic-American Freedom Foundation Scholar at Wayne State University in Detroit (2014). He has published widely on Baltic and European politics. His most recent book – The Comparative Government and Politics of the Baltic States: Estonia, Latvia and Lithuania in the 21st Century – was published by Palgrave Macmillan in 2015. Other recent research has focused on studying the growth and economic impact of international students in Latvia, Latvia's demography and the competitiveness of Riga city.

    CAN RIGA BECOME A KNOWLEDGE CITY?

    Just over 100 years ago, on the eve of the World War I, Riga was a bustling, thriving metropolis. The Riga that emerged after the war was a very different place. What had been a dynamic financial and innovative industrial manufacturing hub became the sleepy, administrative capital of the newly established Latvian state. The Soviet era saw Riga's former status as a regional giant decline further. The quarter century since the collapse of the Soviet Union in 1991 has seen Riga re-emerge into the international environment. However, contemporary Riga remains far from being the regional hub that it was in 1913. Indeed, even its status as the central metropolis of the Baltic states is being challenged by Vilnius, which aims to become the biggest city in the region, by population, within ten years. Riga's growth in the late nineteenth and early twentieth century was driven by five key factors: economic geography, good governance, human capital, a developed financial system and openness and liveability. This presentation will consider the competitiveness of Riga compared to neighbouring Tallinn and Vilnius, over these key dimensions.

     

     

    ORGANIZĒ:

    SADARBĪBĀ AR:

               

    GALVENAIS ATBALSTĪTĀJS:

    ATBALSTĪTĀJI:

                           
  • Vija Caune ir Latvijas Arhitektu savienības biedre, cēsniece.
    Specialitāti ieguvusi, beidzot Rīgas politehniskā institūta celtniecības fakultātes arhitektūras nodaļu (1962.), pilsētbūvniecības novirzienā kvalifikāciju papildinājusi Maskavas arhitektūras institūtā (1973., 1981.).

    Profesionālo darbību sākusi projektu - tāmju grupā kā arhitekte, grupas vadītāja un projekta galvenā inženiere projektēšanas institūta "Latkolhozprojekt" Alūksnes nodaļā (1962.-1966.).
    Bijusi Cēsu rajona arhitekte (1966.-1982.).
    No 1983. g. Vija  strādājusi Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības un arhitektūras laboratorijas lauku apdzīvoto vietu sektorā, 1988.-2002. pilsētbūvnieciskās reģenerācijas sektorā kā I kategorijas arhitekte un vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

    Vija piedalījusies Vecrīgas reģenerācijas gaitas un rezultātu apsekojumos, analīzes un vērtējumu sagatavošanā Rīgas KPI vajadzībām, gatavojusi priekšlasījumus semināriem un konferencēm (Ukrainā, Krievijā). Piedalījusies Rātslaukuma apkārtnes izbūves un krastmalas transporta kustības variantu izstrādē, Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas koncepcijas un atjaunošanas projekta izstrādē, bijusi autore neskaitāmām publikācijām, tostarp, Vecrīgas izbūves procesa pieredzi apkopojoša krājuma - VRP vadītāja arhitekta E.Pučiņa grāmatas Vecrīgas atdzimšanamateriālu sagatavošanā.

    Vija strādājusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kultūrvēsturiskās vides daļā kā vecākā speciāliste -teritoriju plānotāja (2002.-2008.), piedalījusies ZA un LVU vēstures institūta arheoloģiskās izpētes darbos Araišu ezerpilī (1982.-1983.) un Cēsīs: viduslaiku pilī, pilskalnā, Pils parkā, vecpilsētas teritorijā (2009.-2012.).
    Kā Araišu ezerpils fonda valdes locekle veikusi Araišu ezerpils rekonstrukcijas renovācijas uzraudzību (2014.).

    VECRĪGAS REĢENERĀCIJAS PROJEKTS ‘83
    (projekta tapšanas vēsture un šī projekta loma Vecrīgas attīstībā)

    Vecrīgas reģenerācijas projekts ir pilsētplānošanas dokuments, izstrādāts līdztekus un saistībā ar Rīgas centra rekonstrukcijas detālplānojumu pag. gs. 70.- 80. gados. Vecrīgas reģenerācijas projekta tapšanu izraisīja pamatos izmainīta pieeja vēsturiskā kodola veidošanai.

    Pag. gs. 30 gados Vecrīgas izbūve tika orientēta rekonstrukcijas virzienā, nomainot apbūvi un pārveidojot plānojumu. Plašākas rekonstrukcijas iespējas pavēra Otrā pasaules kara postījumi, ideoloģisku maldu dēļ nojauca Rātsnama un Melngalvju nama drupas. Vecrīgas centrā vēl 60.g. turpinājās 1954.g. izbūves projektā iezīmēto ēku celtniecība ap prāvu laukumu, Kaļķu un Kungu ielas paplašināšana transporta ceļiem.

    Krasās izmaiņas vēsturiskā mantojuma izskatā satrauca gan pilsētbūvniekus, gan sabiedrību. Lai izbeigtu Rīgas vēsturiskā kodola rekonstrukciju un mainītu pieeju tā veidošanai, bija vajadzīgs jauns pilsētas attīstības ģenerālplāns.

    Vecrīgas pasludināšana par Valsts aizsargājamu zonu 1967. g. bija priekšnoteikums Vecrīgas saglabāšanai, izpētei un jaunai attīstības ievirzei.

    1980.g. izstrādātā un 1983.g. apstiprinātā Vecrīgas izbūves projekta pamatā likta pilnīgi pretēja vēsturiskā ansambļa pilnveidošanas koncepcijas, kas rosināja nosaukt to par reģenerācijas projektu. Tas nosprauda plašu Vecrīgas vēsturiskās apbūves saglabāšanas un pilnveidošanas, kā arī ansambļa telpiskas vienotības nostiprināšanas programmu.

    Reģenerācijas projektu izstrādājusi Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības laboratorija 1976.-1983. gadā. Autoru kolektīvā bija arhitekts E. Pučiņš (vad.), A. Holcmanis, E. Burkovskis. Darbā piedalījās arī arhitekti V. Tarasova, V. Rinkeviča, E. Helfričs, M. Krasņikova, tehniķis arhitekts H. Gailis.

    Darbu ievadīja pirmsprojekta koncepcijas, projekta programmas un tā izstrādāšanas metodikas sastādīšana, kur tika raksturota Vecrīgas kultūrvēsturiskās un pilsētbūvnieciskā nozīme, attīstības pretrunas un problēmas.

    Iepriekš bija veikti plaši Vecrīgas apbūves apsekošanas un izpētes darbi: ēku arhitektoniskais novērtējums, kvartālu izbūves vēstures izpēte, ēku un teritorijas tehniskā apsekošana un novērtējums, vispusīga un sistemātiska, līdz tam nebijusi, Vecrīgas kompleksa pilsētbūvnieciska analīze.

    Vecrīgas specifika (kultūrvēsturiskā vērtība, apbūves blīvums, funkciju intensitāte) noteica lielāku detalizācijas pakāpi, tāpat zīmējumu un maketa mērogu (1:1000, 1:500, 1:250), savukārt projekta kategorija limitēja tā pamatuzdevumus:

    • pilsētas vēsturiskā kodola plānojuma struktūras un pilsēttelpas pilnveidošana;
    • atsevišķu būvkompleksu un visas Vecrīgas kopskata harmonizācija;
    • funkciju saskaņošana ar pilsētbūvniecības pieminekļa aizsardzības noteikumiem.

    Vecrīgas reģenerācijas projekta pamatrisinājumu aptvertās tēmas:

    • Vecrīga Lielrīgas centrā;
    • Vecrīgas ansambļa pilnveidošana;
    • Vecpilsētas atdzīvināšana (revitalizācija);
    • Vecrīga – gājēju zona.

    Vecrīgas reģenerācijas projekts un tā pamattēzes bija apstiprinātas ar republikas valdības lēmumu 1983.g. 30. jūnijā. Tā realizācijas termiņš bija 25 – 30 gadi, bez tam projektā iekļauti arī priekšlikumi tālākai nākotnei.

    Līdz 1991.g. Vecrīgas reģenerācijas projektam bija valsts nozīmes pilsētplānojuma dokumenta juridiskais spēks. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas projekts zaudēja tiesiska dokumenta nozīmi. Nekustamo īpašumu denacionalizācija, privatizācija, citāda veida īpašumtiesību transformācija lielā mērā devalvēja projekta ierosinātos teritorijas un apbūves izmantošanas priekšlikumus. Tomēr reģenerācijas projektā sniegtie Vecrīgas plānojuma telpiskās veidošanas un funkciju reglamentācijas pamatprincipi tika iekļauti 1993.g. apstiprinātos Vecrīgas būvnoteikumos un respektēti Rīgas attīstības plānā 1995.-2005.g.

    Pilsētbūvniecības piemineklis, par kādu Vecrīga pasludināta 1983. gadā nav pielīdzināmas dažādu interesantu namu vai pat arhitektūras pieminekļu summai, tā nav dažādu vairāk vai mazāk interesantu ēku kolekcija, bet plānojuma telpiska struktūra. Prioritāte tā vērtību skalā pieder ansambļa kvalitātēm, kuras Vecrīga iemantojusi savā evolūcijā galvenokārt līdz 19. gs. vidum.
    Reģenerācijas ģenerālais uzdevums – pilsētas zaudētā vai deformētā plānojuma un telpiskās struktūras atjaunošana, lai pilsēta atgūtu ansambļa kvalitātes.

    Pilsētbūvniecības pieminekļa statuss un reģenerācijas ceļa izvēle šķīra divus laikmetus Vecrīgas kultūras mantojuma sargāšanā.
    Pirms tam aizsardzībai lielākā vai mazākā mērā bija pakļauti atsevišķi objekti – arhitektūras pieminekļi, ko varētu salīdzināt ar kolekcijas vai retumu krājumu saglabāšanu. Turpmāk vajadzēja sargāt un aprūpēt ne tikai kolekcijas komponentus, bet visa Vecrīgas būvkompleksa telpisko integritāti, saskaņu un kopskatu.

    Vecrīgas reģenerācijas projekts bija zinātniski pamatots un detalizēts Vecrīgas atdzimšanas plāns. Reģenerācijas projekta ierosinājumi par Vecrīgas ansambļa saglabāšanu un pilnveidošanu nav zaudējuši orientieru un kritēriju nozīmi arī tagad.