Rīgas arhitekts

Lai sekmētu Aģentūras mērķa sasniegšanu un uzdevumu izpildi, Aģentūra aizvien attīsta attiecības un aktīvi sadarbojas ar dažādām arhitektūras procesā un kvalitatīvas pilsētvides attīstībā iesaistītajām pusēm. Aģentūras klientu un sadarbības partneru loks aizvien pieaug, tāpēc jaunu klientu un sadarbības partneru apzināšana, sadarbības pilnveidošana ar esošajiem klientiem un partneriem, meklējot un attīstot aizvien jaunus sadarbības veidus, tiek uzskatīta par nozīmīgu Aģentūras darbības principu, kas tiek izmantots visos Aģentūras darbības virzienos.

Aģentūras klienti, kas izmanto Aģentūras sniegtos pakalpojumus, ir:

Rīgas pašvaldības iestādes un struktūrvienības:

Rīgas pilsētas būvvalde;

Attīstības departaments;

Rīgas Pieminekļu aģentūra;

Īpašumu departaments;

Satiksmes departaments;

Enerģētikas aģentūra;

Arhitekti, būvinženieri un projektu attīstītāji: uzņēmumi un privātpersonas;

Valsts iestādes:

Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija;

Nekustamo īpašumu aģentūra;

Ministrijas:

Kultūras ministrija;

Ekonomikas ministrija;

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija;

Satiksmes ministrija;

Sabiedriskas interešu grupas un personas, kas iestājas par konkrētu ar arhitektūru saistītu jautājumu risināšanu Rīgas pilsētā;

Latvijas Profesionālo gidu asociācijas.

 

Aģentūras sadarbības partneri, ar kuriem kopā tiek īstenoti vairāki esošie un attīstīti jauni projekti un pakalpojumi, ir:

Arhitektūras un radniecīgo nozaru nevalstiskās organizācijas:

Latvijas Arhitektu savienība;

Latvijas Būvinženieru savienība;

Latvijas Ilgstpējīgas būvniecības padome;

Latvijas Ainavu arhitektu biedrība un citas organizācijas, kas iesaistītas Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas darbā.

Latvijas augstskolas:

Rīgas Tehniskā Universitāte;

Latvijas Mākslas Akadēmija;

Latvijas Universitāte;

Rīgas Starptautiskā Ekonomikas un Biznesa Attīstības augstskola;

Latvijas Lauksaimniecības Universitāte;

Rīgas Stradiņa Universitāte.

Latvijas Zinātņu akadēmija;

Baltijas jūras reģiona valstu galvaspilsētu un Latvijas lielo pilsētu
arhitektu dienesti;

Individuāli arhitektūras pētnieki un pētnieku grupas;

Uzņēmēji un uzņēmumi, kas sekmē Aģentūras projektu īstenošanu;

Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Lai sekmētu Aģentūras mērķa sasniegšanu un uzdevumu izpildi, Aģentūra aizvien attīsta attiecības un aktīvi sadarbojas ar dažādām arhitektūras procesā un kvalitatīvas pilsētvides attīstībā iesaistītajām pusēm. Aģentūras klientu un sadarbības partneru loks aizvien pieaug, tāpēc jaunu klientu un sadarbības partneru apzināšana, sadarbības pilnveidošana ar esošajiem klientiem un partneriem, meklējot un attīstot aizvien jaunus sadarbības veidus, tiek uzskatīta par nozīmīgu Aģentūras darbības principu, kas tiek izmantots visos Aģentūras darbības virzienos.
Aģentūras klienti, kas izmanto Aģentūras sniegtos pakalpojumus, ir:
Rīgas pašvaldības iestādes un struktūrvienības:

Rīgas pilsētas būvvalde;

Attīstības departaments;

Rīgas Pieminekļu aģentūra;

Īpašumu departaments;

Satiksmes departaments;

Enerģētikas aģentūra;

Arhitekti, būvinženieri un projektu attīstītāji: uzņēmumi un privātpersonas;

Valsts iestādes: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija;

Nekustamo īpašumu aģentūra;

Ministrijas: Kultūras ministrija; Ekonomikas ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Satiksmes ministrija;

Sabiedriskas interešu grupas un personas, kas iestājas par konkrētu ar
arhitektūru saistītu jautājumu risināšanu Rīgas pilsētā;

Latvijas Profesionālo gidu asociācijas.

Aģentūras sadarbības partneri, ar kuriem kopā tiek īstenoti vairāki esošie un attīstīti jauni projekti un pakalpojumi, ir:

Arhitektūras pakalpojumi (gan privātie, gan publiskie) ir rīdziniekiem nepieciešamā un pieejamā informācija, zināšanas, konsultācijas un autordarbi (produkti un projekti) ar mērķi veicināt dzīves un
pilsētvides kvalitāti.

Arhitektūras un radniecīgo nozaru nevalstiskās organizācijas: Latvijas Arhitektu savienība, Latvijas Būvinženieru savienība, Latvijas Ilgstpējīgas būvniecības padome, Latvijas Ainavu arhitektu biedrība un citas organizācijas, kas iesaistītas Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas darbā;

Latvijas augstskolas: Rīgas Tehniskā Universitāte, Latvijas Mākslas Akadēmija, Latvijas Universitāte, Rīgas Starptautiskā Ekonomikas un Biznesa Attīstības augstskola, Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, Rīgas Stradiņa Universitāte;

Latvijas Zinātņu akadēmija;

Baltijas jūras reģiona valstu galvaspilsētu un Latvijas lielo pilsētu
arhitektu dienesti;

Individuāli arhitektūras pētnieki un pētnieku grupas;

Uzņēmēji un uzņēmumi, kas sekmē Aģentūras projektu īstenošanu;

Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Sabīne Zāģere sevi pozicionē kā telpiskās attīstības plānošanas speciālisti, kas ar ainavu arhitektes skatījumu veras pilsētvides attīstības projektiem, veic pētījumus gan starpdisciplinārās darba grupās un komandās, gan individuāli, un ar padziļinātu interesi vēro kultūras refleksijas ainavā.

Pētījumu un projektu ietvaros nereti tas liek meklēt iespējas savienot kultūrvēsturiski nozīmīgas un vienlaikus publiskas ārtelpas attīstības plānošanu, kas prasa gan individuālu pieeju vietas izpētei, gan drosmi atbilstoša attīstības redzējuma piedāvāšanā.

Sabīne ieguvusi maģistra grādu telpiskās attīstības plānošanā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, aizstāvot maģistra darbu par kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu telpisko plānošanu, bet iepriekš studējusi ainavu arhitektūru un plānošanu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē, aizstāvot bakalaura diplomprojektu par Līgatnes pilsētas kultūrvēsturiskā centra ainavas attīstību.

Pašlaik, dzīvojot Rīgas klusajā centrā, aizvien pieaugošu interesi rada tuvienes ainava – Rīgas pilsētas vecpilsēta, Vecrīgas pilsētbūvnieciskā attīstības ceļa turpinājums.

PILSĒTVIDES REĢENERĀCIJAS JĒDZIENS UN TĀ PIELĀGOŠANA VECRĪGAS KONTEKSTAM

Pilsētvides reģenerācijas (urban regeneration) jēdziens pēc tā būtības vairākos segmentos pārklājas ar pilsētvides revitalizācijas (urban revitalization) un dzīvotspējas, dzīvīguma (urban livability) jēdzienu ietverto būtību, tomēr starp šiem jēdzieniem pilsētvides reģenerācijas jēdziens ietver vispadziļinātāko un visaptverošāko principu kopumu pilsētvides pilnīgai atdzimšanai - atjaunojošas vai jaunas attīstības sākumam.

Reģenerācijas jēdziens pilsētvides kontekstā tiek attiecināts uz pilsētu un apdzīvotu vietu atdzimšanu un atjaunošanu, par pamatu ņemot kopienu, tās indivīdu un vietu attīstību. Pilsētvides reģenerācijas pētniecības mērķis ir gūt jaunas zināšanas un modelēt politiku, kas stātos pretī galveno īstermiņa vai ilgtermiņa ekonomisko problēmu, de-industrializācijas, demogrāfisko pārmaiņu, nepietiekama finansiālā ieguldījuma, strukturālu vai ciklisku nodarbinātības jautājumu, politisko tiesību atņemšanas, rasu vai sociālās spriedzes, fiziskā stāvokļa pasliktināšanās, t.i. pilsētvides (apbūves un ārtelpas) kvalitātes un pilsētas teritoriju fizisko izmaiņu radītajam spiedienam (Research initiative..., 2012).

Galvenie reģenerācijas principi piedāvā integrētu ietvaru, lai vienlaikus attīstītu cilvēkus un vietas:

  • koordinācija starp dažādām nozarēm (jomām, sektoriem),
  • veidojot vienotu (holistisku) vīziju,
  • primāri atjaunojot cilvēkus, nevis vietu,
  • veidojot partnerību visos pārvaldes līmeņos,
  • ceļot publiskā sektora spējas un vadību, kā arī
  • iesaistot vietējo sabiedrību (kā atbildīgu kopienu) plānošanas procesā.

Lai pielāgotu pilsētvides reģenerācijas jēdzienu Vecrīgas kontekstam, pamatojoties uz šiem principiem, referātā tiek analizēti sākotnējie un aktuālie Vecrīgas reģenerācijai un Rīgas vēsturiskā centra pilsētvides attīstībai izstrādāti dokumenti un projekti, starp kuriem galvenokārt vērtēts 1983. gadā izstrādātais Vecrīgas reģenerācijas projekts. Pamatā uzmanība šeit vērsta uz to, kādā mērā projektā un citos dokumentos ievēroti iepriekš minētie reģenerācijas principi, cik visaptveroši aplūkota pilsētvide. Līdzīgi trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem, pilsētvides reģenerācijas jēdziens nosaka vienotas politikas un plānošanas sistēmas pamatotu nepieciešamību, liekot spēcīgu uzsvaru uz vietu balstītai pieejai, kas savieno pilsētvides fizisko transformāciju ar vietējo iedzīvotāju sociālo transformāciju (Research initiative..., 2012). Ņemot par pamatu šo reģenerācijas definīciju, referātā tiek veikts mēģinājums saprast, kādā mērā reģenerācijas un attīstības programmu un projektu saturā saprasta un respektēta jēdzienā noteiktā uz vietu balstītā pieeja, kas apvieno un līdzsvaroti nostata pilsētvides fizisko un sociālo transformāciju, ne tikai telpisko vai sociālo.

Pamatojoties uz kultūras jauno definīciju, kas pārklājas ar reģenerācijas principos definēto un nosaka, ka kultūra ir viss starp cilvēku un dabu – viss cilvēka garīgās un materiālās darbības rezultāts - cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas superbioloģisko (pāri dabai stāvošu) programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanos (Priedītis, 2012), referātā vērtēts, vai kultūras jēdziens atbilstoši tam tiek saprasts sākotnējos un aktuālos dokumentos, vai kultūras jēdziena būtība tajos ir integrēta, nenošķirot un apzinoties kultūru, kā uz vietu balstītu, fiziskās un sociālās, vienlaikus arī materiālās un nemateriālās vērtības vienā veselumā (holismā) savienojošu.

Referātā veiktās dokumentu analīzes rezultātā, tiek mēģināts noteikt līdz šim veiktā darba atbilstību reģenerācijas jēdzienam un galvenajiem principiem, kontekstā ar kultūras jauno definīciju, kā jēdziens saprasts Vecrīgas reģenerācijas projektā, kādi uzdevumi pamatojoties uz sapratni izvirzīti, kas īstenots, kas nē. Līdz ar to tiek mēģināts izcelt līdz šim paveiktā darba stiprās un vājās puses - kvalitātes un nepilnības, lai to izmantotu turpmākajā programmu un projektu izstrādē, iespējams, tādējādi atklājot arī atjaunošanas simbolisko nozīmi vai raisot diskusiju.

Literatūra:
Parīzes deklarācija par mantojumu kā attīstības virzītājspēku. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas 17. Ģenerālā Asambleja, Parīze, 2011.
Priedītis A., 2012. Lekciju cikls „Mūsdienu kapitālisma antropoloģija”, 9.tēma Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma.
Research initiative: Urban Regeneration”. College of Architecture and Urban Studies Virginia Tech. Metropolitan Institute, 2012.
Vecco M., 2010. A definition of cultural heritage: From the tangible to the intangible. Journal of Cultural Heritage 11, 321–324.

 

Aivars Treicis ir diplomēts un sertificēts ceļu inženieris, kurš 1984. gadā beidzis RPI. Strādājis Rīgas Ceļu pārvaldē par darbu vadītāju, Restaurācijas institūtā (1987 – 1992) par inženieri, SIA „E.Daniševska birojs” (1996 – 2012) par inženieri, bruģieru firmā SIA CF „Mīts” (2012 – 2015) par projektu vadītāju un joprojām ir 1992. gadā dibinātā SIA „Mantojums” valdes priekšsēdētājs. Aivars piedalījies t/c „Spice”, „Rīga Plaza”, „Stockmann”, „Galerija Centrs”, Kaļķu, Grēcinieku, Kungu, Zirgu, Trokšņu, Kalēju ielu, Līvu un Pils laukumu Vecrīgā, Strēlnieku, J. Alunāna un A. Pumpura ielu Rīgā, kā arī Plūdoņa ielas, Bauskā un vairāku ielu Grobiņā projektēšanā un realizācijā. Piedalījies Latvijas Nacionālās Bibliotēkas teritorijas akmens segumu izbūvē.

Veicis Rīgas vēsturiskā centra ielu, laukumu un pagalmu analīzi 2003. gadā.

Sarakstījis virkni rakstu par Vecrīgas, Rīgas vēsturiskā centra un Rīgas priekšpilsētu akmens segumu ielu vēsturisko attīstību, to segumiem, tehnoloģijām un esošo situāciju, kā arī pastāvošajām problēmām un to risinājumiem no 2012. līdz 2015. gadam žurnālos „Latvijas Architektūra” un „Būvinženieris”. Pašlaik sadarbojas ar Rīgas Pilsētas attīstības departamentu kā transporta plānošanas eksperts RVC publiskās ārtelpas attīstības jautājumos.

VECRĪGA – RĪGAS VĒSTURISKAIS CENTRS – RĪGA – 2015: CEĻU PROJEKTĒTĀJA SKATA PUNKTS

Pilsētas teritorijas attīstība no pirmsākumiem līdz mūsdienām (īss ieskats)

Vecrīgas un priekšpilsētu attīstības posmi no pirmsākumiem XII gs., nocietinājumu izbūves laikā līdz XIV gs., vaļņu izbūves laikā līdz XVII gs.
Attīstību ierobežojošie faktori. Priekšpilsētu attīstība pēc 1812. gada apbūves nodedzināšanas. Rīgas cietokšņa likvidēšana un kapitālisma attīstība kā lielākais stimuls Rīgas attīstībai. Vecrīgas attīstība neatkarīgās Latvijas laikā. Rīgas senāko plānu attēli.

Vecrīgas reģenerācijas projekta realizācijas vēsturiskie apstākļi un tā laika uzdevumi.

Toreizējā pastāvošās varas attieksme pret vēsturiskās apbūves saglabāšanu. Centieni Vecrīgu saglabāt kā vēstures un kultūras pieminekli, piešķirot tai īpašu statusu, veidu meklēšana tās autentiskuma saglabāšanai.

VRP ietekme uz sabiedrības domāšanu un tālāko Vecrīgas un RVC saglabāšanas attīstību.

Inteliģences centieni varas attieksmes mainīšanai. Padziļinātā interese par vēsturisko mantojumu. Atmodas laika kustības vēstures pieminekļu saglabāšanai, sabiedrības aktivitātes un domāšanas maiņa. Ieguvumi no pilsētbūvnieciskā viedokļa: Vecrīgas atbrīvošana no asfalta ielu segumiem. Caurbraucošā un sabiedriskā transporta izslēgšana no Vecrīgas. Pirmās gājēju ielas.

Vecrīgas asimetriskā attīstība mūsdienās.

Kontrasts starp Jēkaba ielu, Līvu laukumu un Peitavas, Pasta un Kalēju ielām.

Pilsētas vēsturiskā mantojuma saglabāšana. Vēsturisko ielu rekonstrukcija. Plānošana, attīstības tendences – skats no malas.

Neskaitot atsevišķus lielos kultūras pieminekļus, kopumā aizsardzība notiek formāli. Aizsargājamās teritorijas un zūdošās vēsturiskās vērtības. Ierobežojumi projektēšanā kā tradicionāls veids pieminekļu saglabāšanai mūsdienās. Centrēšanās uz Vecrīgu un Rīgas vēsturisko centru, atstājot novārtā priekšpilsētas. Koka Rīga.

Teorija un prakse. Padarītais un nepadarītais. Stratēģija un taktika.

Daudz dažādu pētījumu un dokumentu (arī labu), kuri paliek vēlējuma un rekomendējošā statusā bez mehānisma un finansējuma to ieviešanai. Resoru šaurais atbildības loks, atsevišķā plānošana un finansējums. Pilsētas novecojušie komunikāciju tīkli un ielu segumu kvalitāte. Lietus kanalizācijas trūkuma ietekme uz atsevišķu rajonu attīstību (Vecrīga, RVC, rajoni ap dzelzceļa loku u.c.). Ir jāsaprot, ka dažādu pilsētas rajonu privātā īpašuma (pamestas ēkas, nepārtraukti bankrotējoši veikali) problēmas nav tikai to īpašnieku problēmas. Tās ir arī pilsētas problēmas nesaņemtu nodokļu un depresīvu rajonu veidā. Pilsētai beidzot ir jāsāk izpētīt un izvērtēt arī tās priekšpilsētu attīstības iespējas.

STRATĒĢIJA

Pilsētai ir jābūt labajai gribai mainīt pašos pamatos pieeju publiskās ārtelpas attīstībai. Pretējā gadījumā arī turpmāk visiem jauninājumiem būs deklaratīvs un kosmētisks raksturs.

  • Pilsētā ir jābūt organizācijai, kas izpēta, plāno, apspriež, finansē, ievieš, kontrolē lokālplānojuma realizāciju dzīvē Rīgas pilsētā, kā arī jāseko līdzi, kā ieviestie jauninājumi ietekmē iedzīvotāju dzīves līmeni, veic radušos problēmu apzināšana un risināšana. Tiesībām un atbildībai par publiskās ārtelpas kompleksas plānošanas, realizācijas un uzturēšanas gaitu Rīgā ir jābūt vienās rokās. Reālākais tāda uzdevuma veikšanai ir Pilsētas Attīstības departaments.
  • Pamats publiskās ārtelpas (arī vēsturiskās) veiksmīgai attīstībai ir kompleksa tās rekonstrukcija (iekļaujot pazemes komunikāciju pilnu pārbūvi, tam sekojošu segumu un virszemes elementu ieviešanu). To varētu uzsākt lokālplānojumu ietvaros.
  • Finansējuma nodrošinājums lokālplānojuma realizācijai. Programas apspriešana ar komunikāciju tīklu turētājiem un citām iesaistītajām institūcijām tās kvalitātes uzlabošanai. Tā saistošais raksturs. 5 gadu realizācijas programma un aizliegums veikt segumu uzlaušanu. Prioritāšu saraksts pilsētas ielu revitalizācijai.
  • Vecrīgas teritorijas revitalizācija veicot kompleksu komunikāciju maiņu un modernizāciju, saglabājot un saudzīgi uzlabojot tai raksturīgos ielu segumus. Nepieciešamības gadījumā normatīvo prasību atcelšana kompleksas komunikāciju maiņas realizācijai. Stingra ielu segumu izbūves tehnoloģiju ievērošanas kontrole.

TAKTIKA

  • Izvērtējot ielu gabarītu maiņas iespējas, lietderīgumu, aktualitāti un, apspriežot to ar pilsētas organizāijām (Būvvalde, Satiksmes departaments, LVC, komunikāciju dienesti), izveidot prioritāro rekonstruējamo ielu sarakstu lokālplānojuma ietvaros.
  • Metodisks darbs mērķtiecīgai lokālplānojuma realizācijai, ievērojot prioritāšu sarakstu.
  • Sadarbība ar ēku un zemju īpašniekiem, izmantojot finansiālo atvieglojumu un līdzfinansējuma instrumentus konkrētu samilzušu problēmu risināšanai (trūkstošās autostāvvietas, aktīvās un pasīvās atpūtas vietas, apzaļumojuma elementi, zaļie koridori, pasāžas, vēsturiskās apbūves saglabāšana un atjaunošana) privāto teritoriju robežās.
  • Paralēli tad var jau veikt lokālplānojuma programas reklamēšanu un sabiedrības iesaistīšanu tās realizēšanai.

 

Ilze Miķelsone 2012. gadā ieguvusi maģistra grādu arhitektūrā un šobrīd raksta disertāciju par tēmu „Vērtību izpratnes reģionāli laikmetīgajā arhitektūrā Latvijā”. Viņas galvenie izpētes jautājumi saistīti ar vērtību izpratnes fragmentāciju apbūvētā vidē. Ilze ir vairāku zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autore.

Darba pieredze gūta arhitektūras birojos „Sīlis, Zābers un Kļava” (SZK arhitekti, www.szk.lv) un „Van den Oever, Zaaijer & Partners”, John Bosch (Nīderlande), bet kopš 2008. gada Ilze darbojas pašas dibinātā prakses uzņēmumā „Taktila arhitektūra”. Ilzes godalgoto darbu vidū ir „Vides objekts Memoriāls” (POUPM) Vecrīgā, Strēlnieku laukumā (2008, Taktila, www.taktila.lv), „Rīgas akustiskā koncertzāle” uz AB dambja (2006, SZK, www.ab.szk.lv) un vairāki citi objekti.

Ilze ir aktīva Latvijas Arhitektu savienības biedre, kā arī 2 gadus bijusi tās valdes locekle.

 

VĒRTĪGUMA HIERARHIJAS RĪGAS VĒSTURISKAJĀ CENTRĀ: STRĒLNIEKU LAUKUMA PIEMĒRS

Eiropas Savienībā un arī Latvijā pastāv virkne dokumentētu rekomendāciju, hartu, attīstības plānu un likumprojektu, kuros tiek minēta un argumentēta nepieciešamība pēc kvalitatīvas arhitektūras un publiskās telpas pilsētvidē. Pastāv normatīvie akti, kuri regulē arhitektūras darinājuma kvalitātes nosacījumus tiesiskā prerogatīvā. Attīstās virkne arhitektūru popularizējošu pasākumu, kuru uzdevums ir veicināt laikmetīgu izpratni par apbūvētas vides vērtīguma dimensijām. Tie visi, cita starpā, rosina uz starpdisciplinaritāti un visu dalībnieku sociālekonomisko toleranci, kur, neizmērāmu kvalitāšu kontekstā, neizbēgami rodas interpretācijā balstītas izpratņu atšķirības. Jautājumā par to, vai balsstiesīgo dalībnieku blīvums paaugstina produktivitāti vai to pazemina, nav vienprātības, taču tieši šis laikmetīguma paveids ilgtspējīgas arhitektūras vērtīborientācijas ideoloģijai vismaz reģionālā plāksnē ir radījis vairākas nopietnas konfrontācijas. Kļuvis raksturīgi, ka virkni profesionālus pilsēttelpas attīstības jautājumus virza nespeciālisti, tādēļ daļa domstarpības rodas starp profesionāļiem un sabiedrības daļu, kuru izglītība nav specifiska un intereses atšķirīgas. Vienlaikus iezīmējas pretrunas arī profesionāļu izpratnē par to, kas ir vērtīgums arhitektūrā, kas tāds nav un kāpēc.

Konfrontācijas problemātika reālajos apbūves procesos un rezultātos visuzskatamāk vērojama tādās unikālās novietnēs kā Rīgas Vēsturiskā Centra nozīmīgākā daļa Vecrīga. Daļa no tām saistīta ar antropogēno faktoru tendenci dominēt pār telpiskajiem, visplašākajā nozīmē. Cita daļa skar konstitucionālo tiesību normu aprobācijas debiju postsociālisma telpā. Vēl kāda cita dimensija norāda uz viedokļu apmaiņas procesu kvalitāti. Nesalīdzināmi un ne vienmēr ir izprasti veidi, kā spriedumi par to, kas ir vai nav vērtīgs, rodas un tiek pieņemti. Tiek jaukti sajūtās, intelektā un rīcībā balstīti spriedumi. Uz vērtīgumu attiecināmā frazeoloģija, sevišķi reprezentējot neizmērāmus lielumus, var tikt pielāgota pēc nepieciešamības, kur kāds konkrēts vērtīgums ir ne tikai arguments, bet arī ierocis.

Pētījuma bāzei izmantota teritoriālā platforma Rīgas Vēsturiskā Centra teritorijā. Strēlnieku laukums, neskatoties uz tā vēsturisko uzslāņojumu kopš 13.gadsimta, šodien lielākoties tiek atspoguļots kā “politiskais laukums” un “tranzītzona”. Tā attīstība ir praktiski paralizēta. Virzītajos procesos uzskatāmi parādās nespēja atklāti vienoties par to, kas ir svarīgs, svarīgāks un vissvarīgākais laukuma attīstībā gan kopējā vīzijā, gan katrā tā fragmentā atsevišķi. Fragmentācija vienlaicīgās ievērtēšanas procesos rada apjomīgu cilvēkresursu patēriņu, konfliktus, interpretācijas un spekulācijas. Vienlaicīgi, fragmentācijai sekojošas segregācijas akceptēšana ir iespējami visaktuālākais vides veidošanas mākslas izaicinājums, kurš apliecina arī laikmeta garu. Veidojot nošķīrumus starp viedokļu motivācijas bāzi, viedokļu atšķirībām un viedokļu argumentācijas kvalitāti, pētījuma mērķis ir identificēt aktīvākos vides veidošanas dalībniekus un to formējuma loģiku, nonākot pie tipisko un netipisko vērtīguma pārstāvniecību modeļu hierarhiska izklāsta.

Velta Holcmane ieguvusi arhitekta diplomu 1980.gadā Rīgas Politehniskajā institūtā.

Savu profesionālo darbību Velta attīstījusi, būdama redaktore arhitektūras un dizaina sadaļai Latvijas enciklopēdijas redakcijā, grāmatai Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām, projekta vadītāja izdevumam Laikmetīgā arhitektūra Latvijā. Īpašs ieguldījums VKPAI Latvijas Arhitektūras muzeja dibināšanā, tā fondu komplektēšanā, krājot arhitektu darbu oriģinālus, kopijas u.c. materiālus un izveidojot Latvijā diplomēto arhitektu reģistru. Ilgstoša sadarbība ar Dr. arch. Jāni Lejnieku pie žurnāla Latvijas Architektūra veidošanas (kopš 1996.gada).

Velta vadījusi daudzus lokālos un dažus starptautisko arhitektūras skiču projektu konkursus kopš 1993.gada. Arhitektūras izstāžu kuratore (desmit gadus rīkojusi Latvijas Arhitektu savienības Gada labāko darbu skates). Pēdējos gadus, kopā ar profesori Sandru Treiju, Velta veikusi pētījumu par Latvijas arhitektūras mantojumu 20. gadsimta otrajā pusē ar mērķi sarunās ar arhitektiem atspoguļot Padomju Latvijas arhitektūras procesu un attīstību ietekmējošos faktorus.

 

VECRĪGAS LAUKUMI – ZAUDĒTĀS IESPĒJAS: LĪVU LAUKUMS

Vecrīgas publisko ārtelpu sistēmā nozīmīgāko vietu ieņem laukumi. Kā liecina pētījumi, funkcionālā slodze un lietošanas prioritātes, kā arī izmantošanas intensitāte dažādos laukumos atšķiras, līdz ar to tie piesaista dažādu apmeklētāju skaitu. Šo iemeslu dēļ ir nepieciešams precizēt katra laukuma vietu Vecrīgas kopējā telpiskajā sistēmā, kā arī prognozēt to attīstības vadlīnijas un iespējamās problēmas.

Līvu laukums (sākotnēji Filharmonijas skvērs) pēc Otrā pasaules kara postījumiem tika vairākkārtīgi rekonstruēts.

Vecrīga reģenerācijas projektā (izstrādāts 1976.-1983.gadā) Līvu laukuma apbūve bija iecerēta, iezīmējot vēsturiskā kvartāla robežas agrākās M. Ķēniņu ielas stūrī, tā daļēji atjaunojot Kaļķu ielas līniju. Vairākkārtīgi topošie arhitekti ir pievērsušies Līvu laukuma plānošanai.

Vistuvāk realizācijai bija 1987.gadā izstrādātais arhitektu Andra Kronberga, Vladimira Neilanda un Edgara Treimaņa vērienīgais Kinematogrāfistu savienības un Kino centra projekts starp Zirgu, Kaļķu un vēsturisko M. Ķēniņa ielu, kas paredzēja Rīdzenes upes marķējumu ūdens baseinu veidā un vērienīgas piecstāvu jaunbūves ar vairākām kinozālēm, kafejnīcām, videobāru, administratīvām telpām, viesnīcu un tirdzniecības telpām celtniecību.

Stingri pieturoties pie Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 90.gadu sākumā nostiprinātās doktrīnas ar mērķi atjaunot visu lietu stāvokli Vecrīgā uz kādu „x” datumu pagātnē, laukuma apbūves parceles privatizācijas gaitā ir atguvušas savus īpašniekus. Notikuši vairāki konkursi konkrētiem zemes gabaliem un plenēri laukuma pilsētbūvnieciskai izpētei un tā iespējamai izmantošanai.
Kārtējā reize, kad jautājums par Līvu laukuma sakārtošanu tika aktualizēts, notika  Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes sēdē 2014.gada sākumā pēc privātu investoru rīkotā un Rīgas domes atbalstītā 2013.gada konkursa rezultātiem. Padomes lēmums - atzīt konkursu par juridiski nesaistošu, uzticēt Rīgas pilsētai sastādīt jaunu funkcionālo programmu un pilsētas arhitektam izsludināt atkārtotu starptautisku konkursu - kārtējo reizi apliecināja, ka 20.gs. 90. gados notikusī privatizācija un mainīgā politiskā situācija apdraud jebkura projekta ieviešanu Vecrīgā, īpaši, ja tas skar tik nozīmīgu publisko telpu kā laukums.

 

Artis Zvirgzdiņš ir ieguvis maģistra grādu arhitektūrā Rīgas Tehniskajā universitātē, strādājis arhitektu birojos Sīlis, Zābers un Kļava un Sarma & Norde. Kopš 2005. gada Artis ir arhitektūras platformas A4D redaktors. Artis var lepoties ar vairāk nekā 200 publicistisku, analītisku un kritisku rakstu par arhitektūras un pilsētu attīstības tēmām platformā A4D, žurnālā Latvijas architektūra, kā arī dažādos citos izdevumos. Artis piedalījies ar arhitektūru, pilsētplānošanu un publisko telpu saistītos pētnieciskos projektos, darbnīcās un arhitektūras konkursos, veidojis izstādes, uzstājies ar lekcijām un referātiem par arhitektūru, pilsētplānošanu un publisko telpu augstskolās, konferencēs un citos pasākumos, bijis Eiropas Savienības Mūsdienu arhitektūras godalgas - Mīsa van der Roes balvas eksperts. Nereti vada Rīgas viesu un arhitektu ekskursijas.

Arta pētnieciskās intereses iekļauj tādas tēmas kā arhitektūra, pilsētu attīstība, pilsētnieciskums (urbanity), publiskā telpa, māksla publiskajā telpā, kultūras ģeogrāfija, kultūras vēsture, pilsētas socioloģija, pilsētas ģeogrāfija, vietas identitāte, ainava, apkaimes u.c.

Artis ir idejas un grafiskā dizaina autors vienai lata monētai ar skudras attēlu.

REĢENERĀCIJAS PROJEKTA GARS UN RĪGAS BŪVNOTEIKUMI KAPITĀLISMA PERIODĀ: VECRĪGAS DIENVIDDAĻAS PIEMĒRS

1980. gadu sākumā pabeigtais Vecrīgas reģenerācijas projekts tapa citā sociāli ekonomiskajā sistēmā, ko raksturoja centralizēta saimniecības un būvniecības plānošana, kā arī teorētiskas iespējas lielos plānus un pilsētplānošanas idejas īstenot. To pieļāva īpašumtiesību struktūra, kur privātīpašumam un tā tiesībām bija niecīga loma. Sekojošā saimnieciskās sistēmas maiņa nāca ar brīvo tirgu, privāto iniciatīvu, uzņēmēju un investoru konkurenci, notika nekustamo īpašumu denacionalizācija un privatizācija. Tā rezultātā daudzi no projekta priekšlikumiem par atsevišķu ēku vai zemes gabalu konkrētu izmantošanu zaudēja nozīmi, bet citu īstenošanas iespējas kļuva sarežģītākas.

Tomēr jēgu nezaudēja projekta izstrādātās atziņas un nospraustie mērķi un principi: pārvarēt vecpilsētas funkciju devalvāciju, nodrošināt tām satura vērtību un sabiedrisko nozīmi atbilstoši Vecrīgas kultūrvēsturiskajam potenciālam un lomai pilsētas centra kompozīcijā. Šie mērķi un vadlīnijas ir pamatā 1993. gadā pieņemtajiem Vecrīgas būvnoteikumiem, kā arī tam, kas uz Vecrīgu attiecas abos pilsētas attīstības plānos (1995 - 2005, 2006 - 2018) un Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumā.

Taču ir redzamas arī noteiktas atšķirības starp 1983. gada reģenerācijas projekta garu un tām normām, kas regulē vecpilsētas apbūvi šodien. Reanimējot brīvā tirgus apstākļos 19. gs. beigu - 20. gs. sākuma būvnoteikumus Vecrīgā, ir akceptēta vecpilsētas kvartālu atjaunošana, sasniedzot maksimālos apbūves blīvuma un augstuma un attiecīgi minimālos pagalmu rādītājus. Savukārt viena no reģenerācijas projekta tēzēm bija, ka kara seku rezultātā zaudētā apbūve dod iespēju uzskatāmi pilsētvidē atklāt būtiskus Vecrīgas attīstības posmus - pilsētas attīstības robežzīmes, kas bija pazudušas vēlāko laiku blīvajā apbūvē. Reģenerācijas projekta autori to atzina par būtisku vērtību un šo apsvērumu vadīti rosināja:

  • pilnībā neapbūvēt tukšos kvartālus, kas atrodas uz Rīdzenes upes gultnes;
  • saglabāt Vecrīgas perimetrā neapbūvētas vietas, kur paveras skati uz vecpilsētas senāko apbūvi;
  • telpiski respektēt kādreizējo viduslaiku pilsētas robežu - visur, kur atrastas pilsētas aizsargmūra paliekas, restaurēt mūru un torņa fragmentus, saglabāt vai atjaunot īpatnējo mūrim pieslieto apbūvi.

Šīm vadlīnijām pretrunā ir ievirze, kas guvusi atspoguļojumu Rīgas vēsturiskā centra plānā un uz ko ir balstīta šodienas attīstība Vecrīgā. Kā piemērs abu pieeju atšķirībām priekšlasījumā aplūkota Vecrīgas dienvidu daļa - teritorija, kurā kara un laika zoba sekas ir visjūtamākās un kas salīdzinoši ilgāk palikusi ārpus pilsētvides atjaunošanas un revitalizācijas procesiem. Lai atklātu atšķirīgo, blakus reģenerācijas projekta priekšlikumiem apskatīti vairāki projekti, kas tapuši šai vietai un kalpo kā ilustrācijai šodien akceptētatajai attīstībai Vecpilsētā, - konkurss pasta kvartālam (viesnīca 'Marriott', 2010), viesnīcas projekts kvartālā starp Minsterejas ielu, 11.  novembra krastmalu un Mārstaļu ielu (konkurss 2012 - 2013), kā arī jau uzceltā ēka kādreizējās pirts 'Varavīksne' vietā (Rīdzenes rezidence, 2007).

Vija Caune ir Latvijas Arhitektu savienības biedre, cēsniece.
Specialitāti ieguvusi, beidzot Rīgas politehniskā institūta celtniecības fakultātes arhitektūras nodaļu (1962.), pilsētbūvniecības novirzienā kvalifikāciju papildinājusi Maskavas arhitektūras institūtā (1973., 1981.).

Profesionālo darbību sākusi projektu - tāmju grupā kā arhitekte, grupas vadītāja un projekta galvenā inženiere projektēšanas institūta "Latkolhozprojekt" Alūksnes nodaļā (1962.-1966.).
Bijusi Cēsu rajona arhitekte (1966.-1982.).
No 1983. g. Vija  strādājusi Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības un arhitektūras laboratorijas lauku apdzīvoto vietu sektorā, 1988.-2002. pilsētbūvnieciskās reģenerācijas sektorā kā I kategorijas arhitekte un vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

Vija piedalījusies Vecrīgas reģenerācijas gaitas un rezultātu apsekojumos, analīzes un vērtējumu sagatavošanā Rīgas KPI vajadzībām, gatavojusi priekšlasījumus semināriem un konferencēm (Ukrainā, Krievijā). Piedalījusies Rātslaukuma apkārtnes izbūves un krastmalas transporta kustības variantu izstrādē, Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas koncepcijas un atjaunošanas projekta izstrādē, bijusi autore neskaitāmām publikācijām, tostarp, Vecrīgas izbūves procesa pieredzi apkopojoša krājuma - VRP vadītāja arhitekta E.Pučiņa grāmatas Vecrīgas atdzimšana materiālu sagatavošanā.

Vija strādājusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kultūrvēsturiskās vides daļā kā vecākā speciāliste -teritoriju plānotāja (2002.-2008.), piedalījusies ZA un LVU vēstures institūta arheoloģiskās izpētes darbos Araišu ezerpilī (1982.-1983.) un Cēsīs: viduslaiku pilī, pilskalnā, Pils parkā, vecpilsētas teritorijā (2009.-2012.).
Kā Araišu ezerpils fonda valdes locekle veikusi Araišu ezerpils rekonstrukcijas renovācijas uzraudzību (2014.).

VECRĪGAS REĢENERĀCIJAS PROJEKTS ‘83
(projekta tapšanas vēsture un šī projekta loma Vecrīgas attīstībā)

Vecrīgas reģenerācijas projekts ir pilsētplānošanas dokuments, izstrādāts līdztekus un saistībā ar Rīgas centra rekonstrukcijas detālplānojumu pag. gs. 70.- 80. gados. Vecrīgas reģenerācijas projekta tapšanu izraisīja pamatos izmainīta pieeja vēsturiskā kodola veidošanai.

Pag. gs. 30 gados Vecrīgas izbūve tika orientēta rekonstrukcijas virzienā, nomainot apbūvi un pārveidojot plānojumu. Plašākas rekonstrukcijas iespējas pavēra Otrā pasaules kara postījumi, ideoloģisku maldu dēļ nojauca Rātsnama un Melngalvju nama drupas. Vecrīgas centrā vēl 60.g. turpinājās 1954.g. izbūves projektā iezīmēto ēku celtniecība ap prāvu laukumu, Kaļķu un Kungu ielas paplašināšana transporta ceļiem.

Krasās izmaiņas vēsturiskā mantojuma izskatā satrauca gan pilsētbūvniekus, gan sabiedrību. Lai izbeigtu Rīgas vēsturiskā kodola rekonstrukciju un mainītu pieeju tā veidošanai, bija vajadzīgs jauns pilsētas attīstības ģenerālplāns.

Vecrīgas pasludināšana par Valsts aizsargājamu zonu 1967. g. bija priekšnoteikums Vecrīgas saglabāšanai, izpētei un jaunai attīstības ievirzei.

1980.g. izstrādātā un 1983.g. apstiprinātā Vecrīgas izbūves projekta pamatā likta pilnīgi pretēja vēsturiskā ansambļa pilnveidošanas koncepcijas, kas rosināja nosaukt to par reģenerācijas projektu. Tas nosprauda plašu Vecrīgas vēsturiskās apbūves saglabāšanas un pilnveidošanas, kā arī ansambļa telpiskas vienotības nostiprināšanas programmu.

Reģenerācijas projektu izstrādājusi Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības laboratorija 1976.-1983. gadā. Autoru kolektīvā bija arhitekts E. Pučiņš (vad.), A. Holcmanis, E. Burkovskis. Darbā piedalījās arī arhitekti V. Tarasova, V. Rinkeviča, E. Helfričs, M. Krasņikova, tehniķis arhitekts H. Gailis.

Darbu ievadīja pirmsprojekta koncepcijas, projekta programmas un tā izstrādāšanas metodikas sastādīšana, kur tika raksturota Vecrīgas kultūrvēsturiskās un pilsētbūvnieciskā nozīme, attīstības pretrunas un problēmas.

Iepriekš bija veikti plaši Vecrīgas apbūves apsekošanas un izpētes darbi: ēku arhitektoniskais novērtējums, kvartālu izbūves vēstures izpēte, ēku un teritorijas tehniskā apsekošana un novērtējums, vispusīga un sistemātiska, līdz tam nebijusi, Vecrīgas kompleksa pilsētbūvnieciska analīze.

Vecrīgas specifika (kultūrvēsturiskā vērtība, apbūves blīvums, funkciju intensitāte) noteica lielāku detalizācijas pakāpi, tāpat zīmējumu un maketa mērogu (1:1000, 1:500, 1:250), savukārt projekta kategorija limitēja tā pamatuzdevumus:

  • pilsētas vēsturiskā kodola plānojuma struktūras un pilsēttelpas pilnveidošana;
  • atsevišķu būvkompleksu un visas Vecrīgas kopskata harmonizācija;
  • funkciju saskaņošana ar pilsētbūvniecības pieminekļa aizsardzības noteikumiem.

Vecrīgas reģenerācijas projekta pamatrisinājumu aptvertās tēmas:

  • Vecrīga Lielrīgas centrā;
  • Vecrīgas ansambļa pilnveidošana;
  • Vecpilsētas atdzīvināšana (revitalizācija);
  • Vecrīga – gājēju zona.

Vecrīgas reģenerācijas projekts un tā pamattēzes bija apstiprinātas ar republikas valdības lēmumu 1983.g. 30. jūnijā. Tā realizācijas termiņš bija 25 – 30 gadi, bez tam projektā iekļauti arī priekšlikumi tālākai nākotnei.

Līdz 1991.g. Vecrīgas reģenerācijas projektam bija valsts nozīmes pilsētplānojuma dokumenta juridiskais spēks. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas projekts zaudēja tiesiska dokumenta nozīmi. Nekustamo īpašumu denacionalizācija, privatizācija, citāda veida īpašumtiesību transformācija lielā mērā devalvēja projekta ierosinātos teritorijas un apbūves izmantošanas priekšlikumus. Tomēr reģenerācijas projektā sniegtie Vecrīgas plānojuma telpiskās veidošanas un funkciju reglamentācijas pamatprincipi tika iekļauti 1993.g. apstiprinātos Vecrīgas būvnoteikumos un respektēti Rīgas attīstības plānā 1995.-2005.g.

Pilsētbūvniecības piemineklis, par kādu Vecrīga pasludināta 1983. gadā nav pielīdzināmas dažādu interesantu namu vai pat arhitektūras pieminekļu summai, tā nav dažādu vairāk vai mazāk interesantu ēku kolekcija, bet plānojuma telpiska struktūra. Prioritāte tā vērtību skalā pieder ansambļa kvalitātēm, kuras Vecrīga iemantojusi savā evolūcijā galvenokārt līdz 19. gs. vidum.
Reģenerācijas ģenerālais uzdevums – pilsētas zaudētā vai deformētā plānojuma un telpiskās struktūras atjaunošana, lai pilsēta atgūtu ansambļa kvalitātes.

Pilsētbūvniecības pieminekļa statuss un reģenerācijas ceļa izvēle šķīra divus laikmetus Vecrīgas kultūras mantojuma sargāšanā.
Pirms tam aizsardzībai lielākā vai mazākā mērā bija pakļauti atsevišķi objekti – arhitektūras pieminekļi, ko varētu salīdzināt ar kolekcijas vai retumu krājumu saglabāšanu. Turpmāk vajadzēja sargāt un aprūpēt ne tikai kolekcijas komponentus, bet visa Vecrīgas būvkompleksa telpisko integritāti, saskaņu un kopskatu.

Vecrīgas reģenerācijas projekts bija zinātniski pamatots un detalizēts Vecrīgas atdzimšanas plāns. Reģenerācijas projekta ierosinājumi par Vecrīgas ansambļa saglabāšanu un pilnveidošanu nav zaudējuši orientieru un kritēriju nozīmi arī tagad.

 

Artūrs Lapiņš ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs (koš 2003. gada), Restaurācijas kopas dibinātājs un vadītājs (kopš 2007. gada), Latvijas Amatniecības kameras Būvmākslas mantojuma restaurators - meistars.

Radošās darbības laikā kopš 1994. gada pētījis, izstrādājis projektus, kā arī uzraudzījis dažāda apjoma vēsturisku ēku rekonstrukcijas un restaurācijas. Kā nozīmīgākos objekus var minēt daudzdzīvokļu īres namu rekonstrukcijas: Kr.Barona ielā 13/15 (ar arh. M.Mihailovu), Vīlandes ielā 16; biroju ēku rekonstrukcijas: Blaumaņa ielā 22, Tērbatas ielā 38 (kopā ar arh. I.Markusi), Vairogu ielā 4; viesnīcu rekonstrukcijas: Peldu ielā 23, Jaunielā 25/29 (interjers: birojs Virtu); muzeju ēku rekonstrukcijas: Ungurmuižas kungu māja (kopā ar arh. I.Dirveiku), Cēsu Jaunās pils rekonstrukcija un apmeklētāju centra jaunbūve (kopā ar arh. I.Markusi); sabiedrisko ēku rekonstrukcijas: Mazās Ģildes ēka un priekšdārzs, Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornis (kopā ar G.Jansonu); Rīgas pils priekšpils rekonstrukcija - restaurācija, Rīgas Doma fasāžu un jumtu atjaunošana, Cēsu, Aizkraukles, Ludzas, Valmieras, Rēzeknes pilsdrupu konservācijas risinājumi u.c. Līdztekus projektēšanas darbībai, papildinājis zināšanas konservācijas kursos Vestdīnas koledžā, kultūras mantojuma dokumentācijas vasaras programmā Amerikas Savienotajās valstīs Morgantaunā, Eiropas universitātē Budapeštā; piedalījies ar priekšlasījumiem vairākās arhitektūras vēstures jautājumiem veltītās konferencēs: būvniecības vēstures kongresā Kotbusā (Vācija), Tiručirapalli (Indija), Limasolā (Kipra), Kapri (Itālija), konferencēs un semināros Rīgā u.c. Savos darbos cenšas vēsturiskā mantojuma radītos izaicinājumus uztvert kā nebeidzamu iedvesmas avotu un izbaudīt kā labas arhitektūras un amatniecības skolas paraugu.

www.AIGsia.lv, www.ArtursLapins.lv

VECRĪGAS ARHITEKTŪRA VĒSTURISKAJOS MATERIĀLOS

Jebkura objekta atjaunošana sākas ar tā izpratni. Vēsturiska objekta gadījumā lielāko daļu no tā sauktajiem projekta sagatavošanas darbiem jeb Pirmsprojekta izpētes darbiem aizņem vēsturiskās situācijas un objekta rašanās priekšnoteikumu apzināšana, arhīva un iepriekšējo projektu izpēte, sistematizācija, ikonogrāfiskā un salīdzinošā analīze u.c. Ziņojumā apkopota informācija par Vecrīgas vēsturiskajiem grafiskajiem materiāliem, kā arī ieskicētas tos izmantošanas iespējas, izmantojot mūsdienu digitālās tehnoloģijas.

1983. gadā Vecrīgas reģenerācijas projekta teorētisko pamatojumu veidoja galvenokārt arhitekta Andreja Holcmaņa zināšanas par Vecrīgas arhitektūras vēsturi, kas, līdz ar atziņām par ansambļa tālāko attīstību, nedaudz vēlāk nopublicētas divās grāmatās (1), (2). Tomēr Vecrīgas atjaunošanas vēsturiskā bāze sāka veidoties jau agrāk, kad 1967. gadā Vecrīga tika pasludināta par Valsts nozīmes aizsardzības zonu. Divu gadu laikā, t.i. līdz 1969. g., daļēji uz iepriekšējo pētījumu pamata, veikta Vecrīgas kvartālu inventarizācija, sagatavojot t.s. kvartālu anketas. Tajās katram kvartālam pievienota Roberta Malvesa, Gunta Īvāna, Rūdolfa Šīranta, kā arī Ritas Zandbergas sagatavotā vēsturiskās izpētes daļa, kurā kvartālu apbūves kontekstā analizēti vēsturiskie grafiskie materiāli (3). Anketu novērtējumi līdz ar materiālu apkopojumiem savu aktualitāti vēsturisko ēku izpētē nav zaudējuši arī šodien.

Reģenerācijas projektā un arī konferences programmā akcentēta Vecrīgas kā viduslaiku ansambļa raksturs. Tomēr Vecrīga pašreizējo telpisko struktūru ieguvusi ilgstošākā periodā un ietver arī 16. gs. veidojušos t.s. starp-vaļņu teritoriju. Arī lielākajam vairumam šobrīd apskatāmo objektu un ēku apjomi, fasādes, kā arī iekštelpu apdare veidojusies galvenokārt 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā; 19.gs. vidū izstrādātie būvnoteikumi, ar nelielām izmaiņām bija spēkā līdz pat 1944. gadam. Uz šo laika periodu attiecināmi arī senākie sistemātiskie grafiskiem materiāli, kuri sniedz priekšstatu ne tiekai par Vecrīgas plānojumu, bet arī par atsevišķu ēku izskatu. Tādēļ arī no Vecrīgas attīstības perspektīvas viedokļa daudz lielāka nozīme par viduslaiku avotiem ir tieši šiem, ar jaunāko laiku vēsturi saistītiem grafiskajiem materiāliem.

Mūsdienu digitālās tehnoloģijas ir efektīvs instruments it īpaši grafisko vēsturisko materiālu analīzei. Veicot arhīva attēlu digitalizāciju un secīgu to birkošanu (tagging), iespējama liela apjoma grafisko materiālu pārskatīšana, atlase un salīdzināšana pēc visdažādākajiem, konkrētam pētnieciskajam mērķim pielāgotiem kritērijiem (4), (5). Vēsturisko karšu un aerofotogrāfiju savietošana ar mūsdienu ģeodēzisko uzmērījumu datiem ļauj veikt to hronoloģisku salīdzināšanu. Ēku fasāžu un iekštelpu attēlu telpiskā savietošana ar mūsdienu fotogrāfijām veicina izpratni par objekta attīstību. Šo un citu digitālās metožu izmantošana vēsturisko materiālu analīzē ir precīzs un neatsverams instruments plānotāju un arhitektu rokās.

 

Atsauces

  1. Holcmanis A. Vecrīga - pilsētbūvniecisks ansamblis. Rīga: Zinātne, 1992.
  2. Holcmanis A. Vecrīga - pilsētbūvniecības piemineklis. Rīga: Zinātne, 2007.
  3. Pētījumu materiāli par kvartāliem Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nodaļas arhīvā.
  4. Lapins A. Image Based Recording System for the Documentation of Built Heritage // EuroMed2010. Digital Heritage. 3rd International Conference dedicated on Digital Heritage. 8th—13th of November, Limassol, Cyprus. Short papers. Edited by M. Ioannides, D. Fellner, A. Georgopoulos, D. Hadjimitsis. — Archaeolingua, 2010. — pp. 246.—260.
  5. Strupule Vija Dekoratīvie gleznojumi Rīgas interjeros. Interneta resurs http://rigasinterjeri.aigsia.lv/ (pēdējo reizi aplūkots 2015-10-07).

Publikācijas un literatūra

  • Caune Andris Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem: pilsēta un pilsētnieki 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs. Rīga: Zinātne 1994.
  • Štamgute Inta "Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs". Rīga: Puse, 2000.

Avoti, kuros neilgā laika periodā dokumentēta visa Vecrīga:

  • 1823.-1824.g. Rīgas Inženieru komandas izstrādātie fasāžu notinumos fiksēts stāvoklis uz uzmērīšanas brīdi, nelielos, tomēr iespējami detalizētos kolorētajos zīmējumos,
  • 1858. gadā inženiera Katarovska vadībā (planšetes Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā).
  • 1938. gada Vecrīgas aerofotogrāfijas.

Krātuves:

  • Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs,
  • Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nodaļa,
  • Rīgas Būvvaldes arhīvs (Latvijas VVA 2761.fonda 3.apraksts), kurā apkopoti ēku pārbūves projekti orientējoši sākot ar 19. gs. 2. pusi,
  • Baltijas centrālā bibliotēka.